Mēdlina Levina, praktizējoša psiholoģe ar 40 gadu pieredzi, pārskata esošos skatījumus uz panākumiem. Viņa piedāvā koncentrēties uz īpašībām, kas nozīmē vairāk nekā atzīmes un uzņemšana augstskolā, un palīdzēs bērnam izaugt par patiesi laimīgu cilvēku. Agrāk grāmata iznāca ar nosaukumu "Visvērtīgākais". Sacensības par panākumiem un sasniegumiem mūsdienās sākas dziļā bērnībā. Pārmērīgu slodžu dēļ cieš bērnu veselība un psihika, daudzi jūtas nevajadzīgi un nesaprasti. Vai šādas upurēšanas novedīs pie tik kārotiem panākumiem, kad bērns izaugs? Bērnu psiholoģe Mēdlina Levina pārliecinoši pierāda, ka nē. XXI gadsimta sabiedrībā cilvēks kļūs veiksmīgs, ja iemācīsies sadarboties, uzdot labus jautājumus un pretoties grūtībām. Empātijas, paškontroles, pareiza pašvērtējuma un vēl daudzu citu svarīgu īpašību attīstība palīdzēs daudz ko sasniegt dažādās dzīves jomās. Autore piedāvā attīstīt bērnos septiņas galvenās grūtību pārvarēšanas prasmes, kas kļūs par uzticamu atbalstu dzīvē. Turklāt vecākiem būs jāsaprot savas vērtības un jāpadara tās par audzināšanas daļu, jo tieši vecāku piemērs ir labākais ietekmes veids uz bērniem. Kam šī grāmata? Katram vecākam, kam ir bērni no 5 līdz 18 gadiem. No autora Pārmērīga uzmanība tiem parametriem, ar kuriem šodien nosaka panākumus: augstām atzīmēm, balvām un uzņemšanai konkursa kārtībā bērnudārzos, skolās un koledžās, — ir nepilnīga tā definīcija, bieži maldinoša. Tas rada nepatiesu pieņēmumu, ka augsti sasniegumi mācībās agrā vecumā — ir panākumu priekšvēstnesis daudzās jomās, tostarp starppersonu attiecībās un pašvērtējumā. Dažreiz tā ir; bet bieži — citādi. Būtu labi sākt domāt par panākumiem nevis no šodienas, nākamā semestra vai mācību gada viedokļa, bet no tā, kādus mēs ceram redzēt mūsu bērnus pēc desmit vai divdesmit gadiem, kad viņi pametīs māju un dosies uz patstāvīgu dzīvi. Jā, lai audzinātu bērnus, ņemot vērā šādu ilgtermiņa perspektīvu, ir nepieciešama drosme un iztēle. Bet tas ir arī visefektīvākais veids, kā nodrošināt viņiem pilnvērtīgu, nozīmīgu dzīvi. Mums jāmaina uzsvars no hiperaprūpes, apsēstības ar šauru panākumu izpratni un neveselīgām cerībām, ka viņi piešķirs statusu un jēgu mūsu pašu dzīvei, un jāatgriežas pie audzināšanas pamatiem, lai bērni izaugtu par veselām personībām, paliekot paši sevi.
