Lente un akmens zaļajā zālē. Līķa evaņģēlijs

70. gados XX gadsimtā krievu literatūras klasiki brāļi Vaineri, slavenā romāna „Tikšanās vietu mainīt nedrīkst” autori, devās bīstamā ceļā: vēlēdamies kalpot patiesībai valstī ar totalitāru režīmu, viņi radīja antisemītisku dilogiju „Lente un akmens zaļajā zālē” un „Līķa evaņģēlijs”. Grāmatās tika skartas divas maksimāli aizliegtas tēmas: nesodītie noziegumi „orgāniem” un „ebreju jautājums”.
Romāna „Lente un akmens zaļajā zālē” varoņi ir Sulamīfa un Aleksejs, viņas mīļotais, viena no MGB vadītājiem dēls. Viņu ģimeņu likteņi savijas visneparastākajā veidā. Romānā ir gan traģiska mīlestības stāsts, gan aizraujošs izmeklēšanas stāsts ar vajāšanām un atklājumiem. Realitāte, lai arī jau salīdzinoši „veģetāra” laikā, iznīcina jebkuru dzīvu dzīvību, visus, kuri tā vai citādi neiekļaujas nabadzīgajos padomju standartus un vēlas neļautu — brīvību...
Romāna „Līķa evaņģēlijs” centrā ir Pāvels Hvatkins, harizmātisks antivarons, kurš veikli plāno slepkavnieciskus sazvērestības, bet pats ir kļuvis par kaislīgas pievilcības vergu sievietei, kuras dzīvi un ģimeni viņš bez žēlastības iznīcinājis... 1970. gados pensionētais, bet vēl pavisam ne vecais MGB pulkvedis Hvatkins joprojām ir uz viļņa. „Es gribu uzvarēt dzīvē,” viņš saka. Atmiņa reizēm izmet viņu no labklājīgā tagadnes uz asiņaino pagātni. Mēs redzam viņa dzīvi no iekšpuses, viņa acīm. Un lūk, „labā vēsts” no līķa: cilvēku stihija, kuri bez šaubām lauž svešus likteņus, — bailes. Viņi tās rada, tām barojas un saprot tikai šo valodu. Vārdi žēlsirdības un mīlestības viņiem ir nezināmi, nepieejami. Viņu dzīve arī ir izkropļota. Bet tas viņus nepadara mazāk bīstamus...