Māksla, uztvere un realitāte

Šajā grāmatā, kas veltīta vizuālās uztveres dabai mākslā, saskaras trīs izcili zinātnieki. Mākslas vēsturnieks Ērnsts Gombrichs, pievēršot mūsu uzmanību līdzības problēmai, īpaši portretos un karikatūrās, secina, ka mēs, nespējot bieži aprakstīt pat vistu tuvāko cilvēku iezīmes, viegli atrodam līdzību, izmantojot empātiju. Psihologs Džulians Hohbergs maigi pretstatā šim argumentam izvirza savu kanonisko formu teoriju, pieņemot, ka mēs uztveram līdzību, pateicoties "kognitīvajām kartēm" vai gaidām, kas rodas sarežģītajā vizuālās uztveres procesā, kad mūsu acs slīd pa gleznas virsmu noteiktā secībā. Visbeidzot, filozofs Makss Blēks, pakļaujot konceptuālai analīzei šos un citus pieejas veidus vizuālajai uztverei, apgalvo, ka mākslinieciskās reprezentācijas nosacījumu noteikšanai nav ne pietiekamu, ne nepieciešamu kritēriju, un secina, ka mākslinieciskā reprezentācija — tas ir "klastera jēdziens". Šeit piedāvāto eseju pamatā ir Talhaimeru publiskās lekcijas, ko autori lasījuši Džona Hopa kinša universitātes filozofijas fakultātē 1970. gados.