Isabella Aljende — superzvaigzne Latīņamerikas literatūrā līdzās Gabrielem Garsijam Markesam, viena no slavenākajām sievietēm Dienvidamerikā, daudzu balvu ieguvēja, grāmatu autore, kas tulkotas desmitos valodu un iznākušas kopējā tirāžā, kas neizbēgami tuvojas simtam miljoniem eksemplāru. «Eva Lūna» (1987) un «Evas Lūnas stāsti» (1989) — viņas agrīnie darbi par to, ka galu galā nekas nav svarīgāks par stāstiem šajā pasaulē. Ģenerāļi, zinātnieki, partizāni, neatzītā svētā, bandīti, cirka saimnieks, pilsētas-spoku iemītnieki… «Eva Lūna» — pasaka par stāstītāju, romāns par orfēnu, kalponi, rūpnīcas strādnieci, scenāristi, ar krāšņu biogrāfiju un bagātu iztēli. Par visu cilvēcisko, kas ir viņā un mūsos, viņa izdomā pasakas, sajauc patiesību ar izdomājumu, un ciešanas piedzīvo viņas «Stāsti» — apburoša karnevāla virpulī, kurā priekšā mums iznirst mīlestība un ticība, neprātīgas sakritības un kaislības, daudz skumju, smieklu, ne mazums asiņu un viss tas, no kā parasti sastāv stāsti. Šeit runā Eva Lūna — Olivers Tvists, Šaherezāda un barons Mīnhauzens, triksters, zemūdens akmens, caurspīdīga lieciniece, kas izstieps palīdzības roku vai vienkārši, apdāvinot ar ziņkārīgu skatienu, atcerēsies, saglabās atmiņu un pēc tam pastāstīs par to, ko redzējusi.
