Vēl viens — jau vienpadsmitais — pilnīgā Dinas Rubinas darbu krājuma sējums. Tajā iekļauts daudziem labi zināms romāns «Baltā balodiņa Kordovā» — jaunā autora redakcijā. Un speciāli šim sējumam radīts autora ievada esejas. «Mākslinieka meita, mākslinieka sieva, — visu mūžu es griežos mākslas un krāsu pasaulē, mūžīgi paklūpju par izlikto molbertu, mūžīgi dusmojos uz pārāk daudzajiem apakšrāmjiem un pudelēm ar šķīdinātājiem… Tas viss ir mans kopš bērnības: es esmu gan modele, es esmu gan apkopēja, es esmu gan klausītāja, gan skatītāja. Ņemot vērā, ka šajā jomā man ir zināms absolūti un pilnīgi viss, es sāku domāt par sižetu… Reiz mēs ar vīru nonācām aicinātāju un ekspertu kompānijā. Troksnains un izklaidējošs bija mielasts: desmitiem izsoles anekdošu. Tas bija tāds laiks, gadsimta sākums, kad Eiropas un pasaules izsoļu nami bija piepildīti ar mākslinieku viltotām gleznām: Šiškins, Serovs, Levitan un Korovins, Kuindži… nu un Malēvičs, un Kandinskis, protams, vārdu sakot — uz jebkuru gaumi. Un katrs no viesiem, pārtraucot otru, steidzās pastāstīt vēl kādu pārsteidzošu, anekdotisku, vai pat kriminālu stāstu. Tajos gados jau bija plaši zināms skandalozais process pret mākslinieku Van Mēgerenu, kurš desmitiem gadu veiksmīgi viltoja lielo mākslinieku gleznas, atstājot mākslas ekspertus muļķos. Mājās mēs braucām pilnīgā klusumā. Es pārdomāju dzirdēto, vīrs arī par kaut ko klusēja. Vai tiešām ir tik viegli apmānīt ekspertus? — beidzot jautāju Borisa. Ekspertus — viegli, — domīgi atbildēja viņš. — Maz kurš no viņiem patiesi saprot mākslas dziļo, meistarīgo būtību. Visi šie puikas un meitenes, ko tu šodien redzēji, — vienkārši bijušie zēni un meitenes no mākslas vēstures fakultātes. Neviens no viņiem nezina, kas notiek ar krāsām, kad tās sajauc uz paletes, un pēc tam, kas notiek ar tām uz audekla, pagājušā simtā gadu laikā».
-medium.webp)
