Izsist

Vai var dzīvot melos? Šī spoku pilsēta – vieta, kas mani vajāja, kas mani radīja. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka es nekad nepāraugšu Trīpl-Folss un neaizmirsīšu to, ko šeit piedzīvoju. Es joprojām jūtu viņus visus – manus puišus no tās vasaras. Pat apzinoties briesmas, es labprāt padevos. Neievēroju nevienu brīdinājumu. Atļāvu savai slimībai, savai mīlestībai, vadīt mani un iznīcināt. Es spēlēju savu lomu, lieliski visu saprotot un kārdinot likteni, līdz tā paveica savu darbu. Un pat nedomāju bēgt. Mēs visi esam vainīgi notikušajā un izciešam sodu. Mēs uzvedāmies bezatbildīgi un vieglprātīgi, domājot, ka mūsu jaunība padara mūs nesalaužamus, atbrīvo mūs no mūsu grēku nastas. Un mēs par to samaksājām. Man apnika izlikties, ka es neesmu atstājusi savu dvēseli starp šiem pakalniem un ielejām, meža biezoknī, kas glabā manus noslēpumus. Tāpēc es atgriezos. Lai samierinātos ar savu likteni. Ja man neizdosies pietiekami izsērot savu pagātni un izārstēties, es turpināšu slimot. Tāds būs mans lāsts. Bet ir pienācis laiks atzīties – vairāk pat sev, nekā citiem, – ka es pati atteicos no nākotnes tāpēc, kāda es kļuvu, un dēļ vīriešiem, kas tam palīdzēja. Tagad es vienkārši gribu samierināties ar savu būtību un aizmirst par finālu, kas mani gaida. Jo vairs nevaru dzīvot melos.