Meitene no Svešzemes. 11. sējums

Galu galā pat akmens māja, kurā mēs ar tevi dzīvojām, sabruks putekļos. Un čīkstošās grīdas dēļi, un sodrēju apakšs, — cik patīkami tagad uz tiem skatīties!.. Laiks vienādi izplūst uz visiem mums, paslēpties no tā nav dots nevienam. Tikai pasaule turpinās savu pastāvēšanu nemainīga. Tā paliks ar mums mūsu pēdējās stundās, kamēr viss apkārt tiek apēsts aizmirstībā. Un tas nozīmē… Tā ir pasaka par tiem, kas apstājušies pirms saulrieta tumsā, uz visiem laikiem sadalījusi rītu un vakaru. Tās pēdējās lapas.