Jūdu karš

Romas varas izveidošana pār Jūdeju 6. gadā pēc Kristus dzimšanas izraisīja virkni reliģisku, sociālu un nacionālu konfliktu. Pagānu Romas vara pār Izraēlu tika uztverta kā apvainojums jūdu reliģijai, kas noveda pie politiskas nemierīguma. 66. gadā sākās pirmais Jūdu karš, un Jāzeps ben Matitjahu vadīja sacelšanās spēkus Galilejā. Pēc tam, kad pretestība tika apspiesta, Jāzeps ar četrdesmit sacelšanās dalībniekiem paslēpās alā. Kā stāsta pats Jāzeps Flāvijs, kad sacelšanās dalībnieki pieņēma lēmumu atņemt viens otram dzīvību, lai izvairītos no romiešu gūsta, viņš ar viltību spēja kļūt par vienu no diviem pēdējiem izdzīvojušajiem, un pēc tam pārliecināja savu biedru iznākt no alas un nodoties uzvarētāja žēlastībā. Imperators Vespasians saglabāja dzīvību jūdu karavīram, kurš, pēc kara beigām, spēja ieņemt noteiktu amatu imperatora galmā. Vairāk viņš nekad neapmeklēja dzimteni.
Jāzepu Flāviju, autora, kurš apmēram 75. gadā pēc Kristus dzimšanas uzrakstīja Jūdu kara vēsturi, ne reizi vien ir apsūdzējuši aizspriedumos, ko izskaidro viņa atkarīgā stāvokļa dēļ Romas galmā. Tas nenoliedz viņa notikumu interpretācijas aizraujošumu Jūdu karā un tās nozīmīgumu kā tiešā aculiecinieka liecību.