Pagātne un domas. Bērnība un universitāte. Cietums un izsūtījums

Pagātne un domas — autobiogrāfiska hronika, pie kuras Hērcens strādāja daudzus gadus, no 1852. līdz 1868. gadam. Hronika, ko literatūrzinātnieki un vēsturnieki atzinuši par autora galveno darbu un vienu no galvenajiem literārajiem darbiem 19. gadsimtā memuāru žanrā. Pats Hērcens salīdzināja šo plašo darbu ar māju, kas pastāvīgi palielinās ar piebūvēm, virsotnēm un piebūvēm. Šajā grāmatā iekļautas pirmās divas daļas "Pagātne un domas", kas stāsta par autora bērnību un pusaudža gadu pavadīšanu tēva mājā — izcili izglītota aristokrāta ar smagu raksturu, par pirmo iepazīšanos ar N. Ogarjevu, draudzību ar kuru Hērcenam nāksies nest cauri visai dzīvei, par iekļaušanos liberālās jaunās inteliģences lokā, arestu, cietumsodu un izsūtījumu uz Viatku, bet vēlāk uz Vladimiru.