Džons Loks (1632–1704) — angļu filozofs, izcils domātājs Apgaismības laikmetā, «liberālisma tēvs», kas ietekmējis epistemoloģijas un politiskās filozofijas attīstību, konsekvents sabiedriskā līguma teorijas, demokrātiskās revolūcijas un tautas tiesību gāzt tirānu atbalstītājs, varas dalīšanas teorijas radītājs. Loka idejas mantoja Volters un Žans Žaks Ruso, bet vēlāk no tām attālinājās Immanuels Kants. Loka uzskatu ietekmi mēs atklājam ASV Neatkarības deklarācijas tekstā, un mūsdienu humanistiskajām izpratnēm par pamata cilvēka tiesībām mēs arī lielā mērā esam parādā viņam.
«Pieredze par cilvēka sapratni» — viena no Džona Loka galvenajām darbām un viens no centrālajiem empīrisma darbiem. Šeit Loks — daļēji dialogā ar Dekartu un Hobsu — apgāž racionālistu uzskatus par iedzimtajām idejām, konsekventi postulē sajūtu un tiešās pieredzes primātus salīdzinājumā ar prātu un apsver ideju ģenēzi saistībā ar jūtām, vārdiem un uztveri. Identitātes un «es» jēdzieni, kā tos interpretē mūsdienu psiholoģija, lielā mērā sakņojas Loka epistemoloģiskajā teorijā. Šī darba ietekme bija jūtama daudziem Apgaismības filozofiem, tostarp Deividam Hjumam; ar to dedzīgi polemizēja Gotfrīds Leibnics un Džordžs Berklijs. «Daudzi filozofi rakstīja romānus par dvēseli — bet šeit nāca gudrais, kurš pieticīgi uzrakstīja tās vēsturi», — tā komentēja «Pieredzi par cilvēka sapratni» Volters.
