Slēptas no svešām acīm vietas, vajāšanas un aizliegtas spēles atgriežas... Bēnks. Dziļi izsistajos pilsētas stūros stāv viesnīca "Pontifik". Novecojusi, tukša, drūma, tā ir pamesta un apņemta ar aizmirstu noslēpumu. Vai tu joprojām domā, ka leģenda par divpadsmito stāvu, kas slēpts no svešām acīm, ir patiesa? Mīkla par noslēpumaino viesi, kurš nav reģistrējies, ierodoties, un nekad nereģistrējas, iznākot. Tu domā, ka es varu palīdzēt tev atrast šo slepeno patvērumu un nokļūt tur, vai ne? Kopā ar saviem draugiem tu vari mēģināt mani iebiedēt. Vari mēģināt spiest uz mani. Jo, neskatoties uz maniem veltīgajiem centieniem slēpt visu, ko jūtu, redzot tevi — vēl kopš tā laika, kad biju pavisam meitene, — es tomēr zinu: tas, ko tu meklē, ir daudz tuvāk, nekā tev šķiet. Es to nekad nepievilšu. Tāpēc sēdi mierīgi. Velna naktī uz tevi sāks medības. Kajs. Tu pat nevari iedomāties, ko es meklēju, mazā. Nezini, par ko man nācās kļūt, lai izdzīvotu trīs gadus cietumā, kur es nokļuvu par noziegumu, ko es labprāt izdarītu vēlreiz. Nevienam nevajadzētu uzzināt, par ko esmu kļuvis. Man ir jāatrod šī viesnīca, man ir jānonāk tur, jo es gribu, lai viss beidzas. Gribu atgūt savu dzīvi. Bet jo vairāk laika mēs pavadām kopā, jo vairāk ir skaidrs: jaunais es — tieši tas, par ko man bija lemts kļūt. Tāpēc nāc, nebīsties! Mans mājoklis atrodas uz kalna. Uz to ved daudzi ceļi, bet izeju atrast ir pavisam grūti. Es jau esmu redzējis tavu patvērumu. Laiks tev redzēt manu...
