Feldmaršals

No mūka no nomaļa benediktīnu klostera Langdokā, Francijas dienvidos, līdz vienam no pirmajiem cilvēkiem Zviedrijā. Tāds ir šīs izcilās personības ceļš ar bagātu dzīvi 35 nepilnos gados pēc bēgšanas no klostera. Pontuss de la Gardi — mūks, karavīrs, politiķis, diplomāts.... Viņš tika apdedzināts ar visu Eiropas vidus XVI gadsimta karu uguni. Pirmajos savas militārās karjeras gados viņš kalpoja izcilu ģenerāļu vadībā: maršala de Brissaka, ģenerāļa Blēza de Monljuka, admirāļa Gaspāra de Kolinjī, hercoga Fransuā de Giza. Viņš, kā diplomāts, kalpošanas dēļ tikās ar visām savas laikmeta slavenībām: imperatoru Rudolfu, karalieni Katrīnu Mediči un viņas dēlu karali Kārli IX, viņu galma ārstu Nostradamu, Spānijas karali Filipu II, hercogu Albu, Mariju Stjuartu un viņas māti, Skotijas karalieni, Navarras karalieni Žannu de Albre un viņas dēlu Henriku (nākamo Francijas karali Henriku IV), pāvestu Grigoriju XIII, kardināliem, hercogiem un grāfiem. Par saviem nopelniem Zviedrijai viņš tika paaugstināts grāfa statusā, un karalis Juhans III uzticēja viņam savas meitas Sofijas roku. Pēc spožām uzvarām Livonijā pār austrumu gigantu Ivanu Bargu, viņš traģiski gāja bojā Narvas ūdeņos, atgriežoties no miera sarunām ar krieviem.