Mākslas instalācija

Mākslā pēdējo desmitgažu laikā instalācija ir ieguvusi vadošās mākslinieciskās formas nozīmi. Tomēr, kā norāda Klēra Bišopa, «plašais atšķirību spektrs ārējā izskatā, saturā un mērogā darbiem, kas šodien tiek radīti ar šo nosaukumu, kā arī brīvība izmantot šo terminu padara to gandrīz bezjēdzīgu». Šīs grāmatas uzdevums ir sakārtot šo, šķietami, neizmērojamo savā daudzveidībā materiālu. Balstoties uz konkrētu darbu analīzi, autors parāda, ka, ņemot vērā to, ka šāda māksla prasa fizisku klātbūtni publikai iekšpusē darba, to var klasificēt pēc pieredzes veida, ko tā piedāvā skatītājam. Bišopa izseko instalācijas saknēm mākslinieciskajā avangardā 1920. gados, pievēršot uzmanību neovangardam 1960.-1970. gados un apsverot māksliniecisko praksi XX gadsimta beigās - XXI gadsimta sākumā, skaidrojot instalācijas mākslas konceptuālos pamatus.