Līdz Sudraba gadsimta kultūras rašanās brīdim valstij tikai bija jāizdzīvo Asiņainā svētdiena un Pirmā pasaules kara šausmas. Bet nelaimes priekšnojautas jau bija sākušas veidoties. Bija skaidrs, ka iepriekšējā dzīve nevar turpināties. Un dzeja, mūzika, glezniecība, kā izstieptas stīgas, rezonēja ar šo trīci… Sudraba gadsimta ģeogrāfiskās robežas ir šauras — galvenokārt tā ir Maskava un Pēterburga. Lielākā daļa dzejnieku un dzejnieču bija pazīstami un centās tikties. Un, protams, viņi rakstīja viens otram dzejoļus, un šie dzejoļi vislabāk attēlo laikmetu. Tāpēc tie izrādījās tik svarīgi laika griezumā. Proza iezīmē problēmas, dzeja palīdz tās izdzīvot. Jo tikai tā var atļauties vērsties pie "kailām" emocijām. Iepriekšējais laikmets — "lielo" romānu laiks, ko rakstījis Turgenevs, Tolstojs. Tagad romāristi vairs nesekoja laikam. Gadsimtam bija nepieciešama steidzama palīdzība — dzeja! Mīlestība un nāve — mūžīgas tēmas dzejai. Rakstīt un lasīt par nāvi ir grūti, bet, neaizmirstot par šo tēmu, kas karājas virs katra mājas, mēs nesapratīsim Sudraba gadsimta cilvēku ekstāzi un viņu tieksmi uz citu dzīvi, ideju valstībā, kur cilvēkus nepavada miesas kārdinājumi. Un mēs nesapratīsim viņu izmisīgo mīlestību viens pret otru, pret garīgi tuviem cilvēkiem, pret tuvākajiem — visburtiskākajā un ikdienišķākajā šī vārda nozīmē. Mitos Mūzas ne tikai iedvesmo dzejniekus, bet arī pašas dzied himnas, godinot varoņus. Sudraba gadsimtā Mūzas bieži ir paši radītāji. Tagad dzejnieks varēja saņemt no sirds dāmas ne tikai ziedu, bet arī sonetu, bet neuzmanīgais mīļotājs varēja tikt izsmiets un publiski apzīmēts ar kodīgām jambām. Un tas padarīja mīlas attiecības patiesi sarežģītas un aizraujošas.
