Zinātne par loģiku

Trīs grāmatas, vai trīs mācības — par esamību, būtību un jēdzienu — veido Georga Vilhelma Frīdriha Hēgela (1770–1831) filozofiskās sistēmas pamatu, kas ieguva formu no 1812. līdz 1816. gadam. Pirmo reizi darbs tika izdots divos sējumos: "Objektīvā loģika" (pirmās divas grāmatas) un "Subjektīvā loģika" (pēdējā grāmata). Tas ir viens no ietekmīgākajiem filozofiskajiem darbiem Jaunajos laikos, kas daļēji spēlēja lomu neomarksisma, filozofiskās hermeneitikas un dialektiskā materiālisma veidošanā. Tulkojumu krievu valodā veica filozofijas zinātņu doktors un pārliecināts marksists Boriss Grigorjevičs Stolpners (1871–1937). Viņš izmantoja ne tikai vienu izdevumu, bet strādāja uzreiz ar visiem, pievēršot īpašu uzmanību pirmajam dzīves laikā izdotajam. XX gadsimta sākumā atsauksmēs par jauno "Zinātnes par loģiku" tulkojumu tika rakstīts, ka tulkotājam izdevās nodot vārdu nozīmju plūstamību, piedāvājot visprecīzākās formulācijas Hēgela idejām.