Saules mirušie

Epopeju Saules mirušie Ivans Šmeļevs uzrakstīja 1922. gadā Francijā, pirmajos emigrācijas mēnešos. Grāmatā atspoguļojas nesenie notikumi, kuru liecinieks rakstnieks kļuva Krimā: Pilsoņu karš, "sarkanais" terors, bads... Epopeja atnesa autoram Eiropas slavu, tika atzīta par vienu no viņa radošuma virsotnēm un tulkota vairākās valodās; Šmeļevs divreiz tika izvirzīts Nobela prēmijai literatūrā. "Izlasiet to, ja jums pietiks drosmes", - par grāmatu teica Tomass Manns. "Vai šai grāmatai ir kas briesmīgāks - vai krievu literatūrā? - pēc dažām desmitgadēm rakstīja Aleksandrs Solžeņicins. - Šeit ir vesela bojāejoša pasaule, un kopā ar dzīvnieku, putnu ciešanām. Pilnībā jūtam Revolūcijas mērogus, kā tā atspoguļojās gan darbos, gan dvēselēs..." "Es lasīju Saules mirušos - ilgi; izstiepu - atliktu; nevis baidījos, ka beigsies; nevis baidījos lasīt tālāk; nevis baidījos, ka es kaut ko palaidīšu garām no sava garīgā trauka, - atcerējās filozofs Ivans Iļins. - Tas ir viens no visbriesmīgākajiem cilvēces dokumentiem. Man šķita, ka cilvēkam no kauna vairs nav jādzīvo šajā pasaulē; tad šķita, ka Dievs šausminās, ka radījis cilvēku."