Galvenais romāna „Pilsēta, kas lemta“ uzdevums nav radies uzreiz, bet pakāpeniski izveidojies mums šādā veidā: parādīt, kā dzīves apstākļu spiediena dēļ radikāli mainās jaunā cilvēka pasaules uzskats, kā viņš pāriet no akmens cietā fanātiķa pozīcijām uz stāvokli, it kā būtu karājies bezgaisa ideoloģiskajā telpā, bez jebkādas atbalsta zem kājām. „Apgrūtināti ar ļaunumu“ — pēdējais A.B.S. romāns, visgrūtākais, pat varbūt pārlieku sarežģīts, visneparastākais un, iespējams, visnepopulārākais no visiem. Paši autori, tomēr, uzskatīja to par vienu no labākajiem — pārāk daudz garīgu spēku, pārdomu, strīdu un vismīļāko ideju tajā bija ieguldīts, lai attiektos pret to citādi. Šeit ir senā, gadiem lolota sapnis uzrakstīt vēsturisko romānu — Leonu Feihhtvanger stilā un no cilvēka pozīcijām, kurš nekādi nevēlas ticēt objektīvas un uzticamas vēsturiskās patiesības esamībai („ne tā viss bija, pavisam ne tā“). Šeit pat ir mēģinājums piesardzīga prognozēšanas tuvākajiem četrdesmit gadiem, — lai gan tas sākotnēji ir lemts neveiksmei, jo nav nekas sarežģītāks par to, prognozēt, kas ar mums notiks vienas cilvēka dzīves laikā (cita lieta ir veidot prognozes uz pieciem simtiem gadu uz priekšu, un vēl labāk — uz tūkstoti). Boriss Strugačs. Komentāri par pagājušo
