Zeme, par kuru mēs saskrējāmies (#3)

Mēs ar Grēmu nebijām radīti viens otram. Es aizpildīju visu apkārt: traka, neparedzama, kaislīga. Viņš bija auksts un atturīgs. Varbūt mēs patiešām bijām nejaušība, smieklīga kļūda. Mēs nedrīkstējām iemīlēties viens otrā, un tomēr šķita, ka gravitācija pievelk mūs arvien tuvāk. Mana sirds čukstēja, ka es viņu mīlēšu mūžīgi, bet mans prāts – ka man ir tikai dažas mirkļi un man jāizbauda katrs no tiem. Intuīcija tomēr teica: atlaid viņu. Savā pēdējā skūpstā viņš ielika savu "uz redzēšanos", bet es – savu "uz mūžīgiem laikiem". Bet, ja man būtu iespēja atkal krist, es kristu ar viņu uz mūžīgiem laikiem. Pat ja mums bija lemts kopā saskrējies ar zemi.