Viļņi, kuros mēs noslīgām

Mirklis... Mēs tos nekad neaizmirstam.
Mēs atceramies, kas mūs noveda pie šiem vai citiem lēmumiem. Atceramies vārdus, kas deva cerību vai iznīcināja.
Dažādi mirkļi bija izaicinājums man, biedēja un pārņēma ar galvu. Tomēr vissvarīgākie – visi bija saistīti ar VIŅU.
Man bija desmit, kad es zaudēju balsi. Vienīgais cilvēks, kurš spēja dzirdēt manu klusumu, bija Bruks. Viņš kļuva par manu gaismu tumsā, solījumu. Līdz traģēdija viņu iemidzināja atmiņu jūrā.
Tā ir stāsts par zēnu un meiteni, kuri mīlēja viens otru, bet nemīlēja sevi. Stāsts par mīlestību un nepildītiem solījumiem.
Viss sākās ar nakts lampu raķetes formā un ar zēnu, kurš mani nepazina.
Mēs nekad neaizmirstam mirkļus.