Princese uz zirņa

Pārstrādāts un pielāgots tulkojums no dāņu valodas Annas un Pētera Ganzenu
Lai arī «Princese uz zirņa» — gandrīz vai īsākā Andersena pasaka, un tās teksts var ietilpt vienā grāmatas lapā, brīnišķīgās Maijas Duzikovas ilustrācijas palīdz attīstīt šo sižetu bērna priekšā par veselu stāstu ar daudziem interesantiem un jautriem sīkumiem, kas ilgi piesaista uzmanību, iesaista bērnu lasīšanā un pasakas apspriešanā, palīdz pieaugušajam improvizēt, katru reizi bagātinot sižetu ar jauniem sīkumiem.
Pasaka skar ļoti svarīgu un sarežģītu tēmu: kā atšķirt īsto no viltojuma, patiesu dvēseles cēlumu no liekulības? Ja uztveram zirni kā metaforu, mēs redzēsim šajā vienkāršajā stāstā dziļu jēgu: patiesais cēlums tiek dots ne pēc izcelsmes, bet pēc darbiem (šajā gadījumā – pēc spējas pievērst uzmanību sīkumiem un «smalkām» sajūtām). Uzstājot uz to, ka tieši jūtīgums (kas nav nekas cits kā metafora, lai apzīmētu spēju izjust emocijas, līdzjūtību, atsaucību, izvēlīgumu, jūtīgumu, uzmanību pret sīkumiem un detaļām) ir cēluma pazīme, Andersens izaicina tradicionālās izpratnes par augsto izcelsmi.
Interesanti, ka šī pasaka, tāpat kā citas visagrākās Andersena pasakas, ko viņš uzrakstījis 1835. gadā, netika pieņemta dāņu literāro kritiķu, kuri to uzskatīja par vieglprātīgu un nosodīja autoru par morāles trūkumu un vienkāršo valodu, kas atgādina mutvārdu tautas tradīciju. Viens no kritiķiem rakstīja, ka «Princese uz zirņa» it kā «trūkst sāls» un ieteica Andersenam «turpmāk netērēt laiku pasaku rakstīšanai bērniem». Atceroties šo nepatīkamo atsauksmi, Andersens atzina: «Bet es, starp citu, nekādi nevarēju pārvarēt savu vēlmi turpināt tās [pasakas] rakstīt». Nākamajos gados pasaku autors izdomāja vairāk nekā 170 pasakas un pasaku stāstus.