Prāta robežas

Katru nakti mēs guļam gultā un... Pareizi, redzam sapņus. Vai neredzam, precīzāk, neatceramies, jo sapņi mums tomēr nāk, tā nu ir iekārtots mūsu prāts. Bet ir gadījumi, kad mēs pastāvīgi iegrimstam vienā un tajā pašā sapnī, it kā skatītos bezgalīgu... seriālu ar labi izstrādātu sižetu. «Troņu spēles», kaut kas līdzīgs tam. Un šajā seriālā mēs ne tikai piedalāmies, bet, kā parasti, izpildām galveno lomu, — no mūsu lēmumiem, no mūsu izvēles dažkārt atkarīga pat mūsu pašu dzīve reālajā, zemes pasaulē. Sapņos mēs ceļojam ārpus sava prāta robežām, bet līdz galam ne vienmēr nonākam. Vai tas ir labi vai slikti, palīdzēs izprast stāsts, ko stāsta grāmatas septiņpadsmitgadīgais varonis. Noilars. Vai tomēr Stepans?