Par dvēseles ķermeni. Jauni stāsti

Par ķermeni mēs zinām daudz vairāk nekā par dvēseli. Neviens nevar uzzīmēt dvēseles atlantu. Tikai robežzona dažreiz izdodas noķert. Tur, tuvu šai robežai, tuvošanās tai sākas tādas vibrācijas, atklājas tādi smalki sīkumi, par kuriem gandrīz nav iespējams runāt mūsu skaistajā, bet ierobežotajā valodā. Riskanta, ļoti bīstama tuvošanās. Bet šī telpa pievelk, jo tālāk dzīvo, jo spēcīgāk." Ludmila Ulickaja
Dzīvojot dzīvi, mēs pastāvīgi sastopamies ar robežām - iekšējām, ārējām, nosacītām, reālām. Robežas "paplašinās", "izdzēšas", "pārvar", "prasa cieņu pret sevi", dažas mēs paši nosakām, citas - iezīmē valstis, sabiedrība vai tradīcijas. Tieši filozofiska un humanistiska šī jēdziena izpratne nodarbina Ulickaju.
Krājums ietver divus stāstu ciklus. Stāstos ciklā "Draudzenes" galvenais motīvs, stāstījuma dzinējs ir mīlestība, iespējams, galvenais ierocis, kas iznīcina robežas starp cilvēkiem. Caur fizisko un asins mīlestību, vēlu, negaidītu, pakāpenisku, līdzjūtīgu varoņi iegūst trūkstošo dvēseles daļu, spēku, kas nepieciešams dzīvei. Daudziem krājuma stāstiem ir personīgi veltījumi.
Otrajā ciklā "Par dvēseles ķermeni" Ludmila Ulickaja tuvojas pašai noslēpumainākajai robežai - dzīves robežai, precīzāk, fiziskajai eksistencei. Vai ir robeža starp dzīvi un nāvi? Vai nāve ir dzīves robeža? Un kas tur, aiz fiziskās eksistences robežas? Ludmila Ulickaja sastop savus varoņus tajos lūzuma brīžos viņu dzīvē, kad ķermenis un dvēsele praktiski nav atdalāmi.