Dzīves stīgas. 10 praktiski padomi

Jau bija tumšs. Es skrēju pa mūsu dārzu un pēkšņi nokritu uz muguras. Priekšā man atvērās zila debesis, uz kurām nedaudz trīcēja sudraba drupačas. Man kļuva jautri. Es pacēlu rokas uz augšu, un šķita, ka zvaigznītes vairs nav tik tālu, bet guļ uz manām plaukstām. Tā es atklāju vēl vienu pasauli. Pēc šīs dienas bieži varēja redzēt mazo zēnu, guļam uz zemes, izkliedējot rokas malās un skatoties kaut kur tālu-tālu. Galvā virmoja dažādas domas. Un es sapratu, ka varu runāt ar šīm zvaigznēm un mēnesi. Es uzdevu viņiem daudz jautājumu, bet arī atbildēju uz tiem pats sev...