Mūsu astotā rudens

Autobiogrāfiskais stāsts par rakstnieku Nikolaju Andrejeviču Vnukovu stāsta par viņa pēdējo skolas vasaru, par pirmo nežēlīgo cīņu, kurā viņam un viņa vakardienas klasesbiedriem nācās piedalīties. Sešpadsmitgadīgie zēni cīnās kā varoņi, bet starp cīņām raksta vēstules māmiņām un atceras, kā skrēja peldēties, dejoja skolas vakaros un gāja kalnos pēc ķiršiem. Saulainās bērnības dienas, mierīgā dzīve vēl tik tuvu — un jau tik bezgalīgi, neatgriezeniski tālu… Un pieaugušo dzīve skatās uz viņiem ar kara skarbo skatienu.
Asi vienkāršie, tālu no jebkāda patosa stāsta teikumi paliek atmiņā uz visiem laikiem. To ir jāatceras. To ir jāzina tiem, kas šodien ienāk pieaugušo dzīvē.