Trīsdesmitā mīlestība Marinas

Marina Alekseeva — trīsdesmit gadus veca mūzikas pasniedzēja, kas dzīvo Maskavā astoņdesmito gadu sākumā. Viņas dzīve — traumu, disidentu vides, seksuālo meklējumu un sāpīga vientulības maisījums. Marinas pagātne — mīlas attiecību virkne, kas nenes viņai ne mieru, ne jēgu. Viņa meklē mīlestību sievietēs, vīriešos, idejās, protestā — bet katru reizi nonāk strupceļā.

Marina ienīst padomju nabadzību apkārt, bet vienlaikus dzīvo tās iekšienē, cenšoties atrast vismaz kādu brīvības telpu. Viņas apkārtne — disidenti, mākslinieki, cilvēki, kas pretojas sistēmai vai sapņo no tās aizbēgt. Bet pati Marina arvien vairāk zaudē saikni ar sevi: viņas seksualitāte, traumas un vilšanās pārvērš dzīvi haotiskā epizožu plūsmā, kur viņa cenšas "dāvināt mīlestību" visiem, kas pretojas oficiālajam.

Pagrieziens notiek, kad Marina sastop Sergeju Rumjancevu — partijas komitejas sekretāru, ārēji līdzīgu mīļākajam disidentu rakstniekam. Viņu saikne kļūst par šoku: pirmo reizi viņa piedzīvo patiesu, spēcīgu sajūtu — un tā nāk ne no brīvības, bet no sistēmas simbola. Šis brīdis iedarbojas uz Marinu metamorfosi: viņa dedzina iepriekšējās dzīves pēdas, atsakās no disidentu ideāliem un iegrimst padomju klišejās, izšķīstot valodā un režīma rituālos.

Pārvēršanās no dzīvas sievietes par oficiālās propagandas plūsmu. Marina pārstāj runāt ar savu balsi: viņas runa kļūst par bezpersonisku avīžu virsrakstu tekstu, bet pati viņa — par simbolu tam, kā sistēma apēd personību.