Tajā dienā Antons Levakovs vienkārši bija blakus un palīdzēja Jūlijai Sniegirevai. Domāja, ka tagad katrs dosies savu ceļu, bet Jūlija izlēma citādi. Meitene it kā bija zaudējusi galvu: sūtīja ziņas ar apsveikumiem katrā svētkā, dāvināja savu vieglo, patieso smaidu. Sākumā Antons šo uzmanību pieņēma kā pašsaprotamu – patīkami, kad par tevi rūpējas, lai gan nedaudz uzmācīgi. Bet tad viņa pacietība plīsa. Ikdienas uzmanības izpausmes sāka izraisīt kairinājumu, un viņš pamanīja, ka sapņo par vienu: lai šī apnicīgā pielūdzēja pazūd, iztvaiko! Pēc trim gadiem viņa vēlēšanās piepildījās. Jūlija pazuda no redzesloka – vairs nekādu ziņu, zvanu. Klusums. Brīvība! Bet vietā, lai justos atvieglots, Antons jūt, kā kaut kas ass un ļauns skrāpē no iekšpuses katru reizi, kad redz Jūliju citu puišu kompānijā. Izskatās, ka viņš ieguva pavisam ne to, ko lūdza. Vai varbūt nekad nesaprata, ko patiesībā vēlējās…
