Gramatika jūtu

«Es spēju sākt visu no jauna, tālāk no Makara. Man izdevās!» — tā domāja Polina, iestājoties Samaras universitātē. Pilsēta pie Volgas krasta sagaidīja viņu ar klusu lapu šalkoņu uz promenādes, kafijas un svaigu maizes smaržu, ielu mājīgumu un senatnīgo universitātes ēku varenību. Likās, ka pati samariešu zeme dāvā meitenei iespēju uz mierīgu, brīvu dzīvi, kurā var aizmirst pagātni un vienkārši baudīt studentu ikdienu. Tomēr realitāte izrādījās nežēlīga: pirmajā dienā kopmītnēs Polina saskārās aci pret aci ar Makaru, to pašu Vilku, kura ēna bija sekojusi viņai visus skolas gadus. Tagad Polina baidās, ka viņas jaunā dzīve pārvērtīsies ellē, tomēr Makars izrāda negaidītu… labestību? Vietā, lai izsmietu — rūpes. Vietā, lai vajātu — aizsardzība no huligāniem. Vietā, lai izturētos ar aukstu nicinājumu — karsti skūpsti. Polina iegrimst jaunos jūtu virpulī pret veco ienaidnieku, tomēr vai var ticēt Makara rīcībai vai arī tā ir tikai kārtējā izsmiešana?