Ziemeļu klaiņi

Amerikāņu rakstnieks, mednieks, ceļotājs un dabu pētnieks Džeimss Olivers Kervuds iegājis literatūras vēsturē kā piedzīvojumu un dzīvnieku prozas klasika, kuru grāmatas stāv vienā rindā ar «Senču saucienu» un «Balto zobu» Džeka Londonā un «Stāstiem par dzīvniekiem» Ernesta Setona-Tompsona. Tēmas, sižeti un varoņi Kervuda darbos ir cēlušies no nomaļajiem meža apgabaliem Ziemeļkanādā un Alaskā, kur autors pavadījis ievērojamu daļu sava mūža.

Galveno varoņu romānā «Ziemeļu klaiņi» (1919) — mājas kucēna Mikija un lāča mazulīša Neevas, kuri nejauši atradušies kopā mežā, — ir jāpiedzīvo sērija skarbu un bīstamu, uz iznīcības robežas esošu pārbaudījumu, kuru laikā viņi izaug, kļūst vīrišķīgi, sadraudzējas un mācas savstarpēju palīdzību. Romāns «Ziemeļu mežos» (1922) stāsta par sarežģīto ceļojumu bezbailīgā un cēlā laupītāja Rodžera Mak-Keja, viņa jaunās mīļotās Neidas un viņu uzticīgā suņa Pītera Hromuli, kurus vajā Karaliskā jātnieku policija, cauri visai Kanādai — no dienvidiem uz ziemeļiem un atpakaļ, cauri vējiem un sniega vētrām bezgalīgajiem Ziemeļamerikas tundras plašumiem…