Nekropole

Vladislavs Feliciānovičs Hodasevičs (1886—1939) bija ne tikai ievērojams un oriģināls dzejnieks, bet arī atstājis pēc sevis oriģinālu vēstures-literatūras un memuāru mantojumu. Savās atmiņās Hodasevičs atsakās no kārdinājuma izdomāt, pārradīt, estētiski deformēt. Viņš raksta par to, ko pats redzējis un dzirdējis, cenšoties skrupulozi atjaunot aizgājušā laika audumu. Un, ja reizēm stāstījumā iekrīt neprecizitāte, tad tas nav vairāk kā reta neierasta nejaušība. Tajā pašā laikā memuāristam nekādā gadījumā nav atteikšanās no vispārinājumiem, kas gandrīz vienmēr dabiski izaug no fakta vai vairākiem faktiem. Tieši tieksme uz dokumentālismu atšķir Hodaseviča atmiņas no citu dzejnieku-mūsdienu memuāriem. Un vēl nenozīmīga viņa īpašība — secīgums spriedumos: runājot par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem dažādos rakstos, viņš nekad nav pretrunājis pats sev. Šajā izdevumā pirmo reizi tiek publicēta grāmata «Nekropole», kas iznāca 1939. gadā Vladislava Hodaseviča dzīves laikā. Neiznīcīga nozīme saglabājas atšķirīgajiem ticamības rakstiem par V. Brujovu un A. Belu, A. Bloku un N. Gumiļevu, M. Gorkiju un F. Sologubu…
Grāmata adresēta tiem, kas pēta krievu literatūru 20. gadsimta pirmajā pusē, rakstniekiem, kulturologiem un ieinteresētajai lasītāju lokam.