Sava istaba

Virdžīnijas Vulfas teksti vienmēr plūst kā apziņa: bez skaidriem krastiem, ar domu, atmiņu un jūtu virpuļiem. Vulf ir centrālā figūra modernismā un "Blūmsberijas lokā", viņa rakstīja par laiku, atmiņu un sievietēm. Viņas proza ir plāna un drosmīga vienlaicīgi — tā pēta nevis ārējo, bet iekšējo, nevis notikumus, bet to, kā tie atspoguļojas cilvēka apziņā.

"Sava istaba" ir eseja, kas kļuvusi par manifestu sieviešu brīvībai un intelektam. Iemesls tās rakstīšanai bija lekcija par sievietēm un literatūru, bet no Vulfas pārdomām izaug ne tikai literārā kritika, bet arī neatkarības filozofija. Lai rakstītu, viņa saka, sievietei nepieciešama "sava istaba un nedaudz naudas" — simboli tiesībām uz personīgo telpu un iespēju būt pašai. Vulf apspriež rakstnieču likteņus pagātnē, par to, kā sabiedrība atņēma sievietēm balsi, un par to, kas nepieciešams, lai šī balss atkal skanētu.