Vienīgais

Kadreiz mēs mācījāmies vienā skolā. Kamēr es pināju bizītes savām lellēm, Arturs Palajevs piedalījās ballītēs, par kurām visi čukstēja.

Es par viņu dzirdēju daudz visādu lietu - viņš, visticamāk, nezināja par manu eksistenci. Grūts pusaudzis, zaudējis vecākus, sacelšanās, kas pastāvīgi pārkāpa noteikumus.

Es viņu neesmu redzējusi daudzus gadus un, sastopot atkal, labprāt turētos no viņa tālāk.

Bet tā nu ir sanācis, ka tikai šim puisim es varu lūgt palīdzību.

Es nezinu, ko Palajevs prasīs pretī par šo pakalpojumu.

Viņš skatās uz mani tā, ka neko labu gaidīt nevar.

Tomēr izvēles man nav...