Lai viņa aiziet

Ričards bija septītajās debesīs no laimes, kad piezvanīja Hloja – viņa meita no pirmās laulības. Viņi divus gadus nebija sazinājušies, kopš mūsu kāzām. Un lūk, viņa beidzot nolēma samierināties ar mums. Es biju pārliecināta, ka mēs sadraudzēsimies. Mēs kopā gatavosim, apspriedīsim viņas puišus un mācības. Mēs varētu kļūt par īstu ģimeni. Bet viss izveidojās citādi… Sākumā es tam nepievērsu uzmanību, norakstot visu uz nogurumu. Es sāku jaukt datumus, izlaist svarīgas tikšanās un neatrast lietas savās vietās. Kaut kas daudz sliktāk bija ar Hloju. Ričarda klātbūtnē viņa uzvedās kā īsts eņģelis, bet vienatnē ar mani pēkšņi kļuva agresīva un neparedzama. Es zinu, ka nevaru viņai uzticēties. Man jāaizsargā sava ģimene. Aizsargāt savu četru mēnešu mazuli Evi. Līdz nav kļuvis par vēlu…