Leģendas beigas

A. Kekiļbaeva proza ir pasakaina un leģendāra. Nav nejaušība, ka saikne ar leģendām un teikām tiek uzsvērta viņa darbu nosaukumos — «Aizmirsto gadu balāde», «Leģendas beigas». Liels stāstu slānis par lielo Kungu ir savdabīgi un mākslinieciski neatkārtojami izteikts slavenajā romānā «Leģendas beigas». Par ko ir šis darbs? Par mīlestību, par radošumu, par dvēseles ciešanām, par varas trauslumu? Jaunā Hansa, sacenšoties ar vecāko, nolemj uzbūvēt minaretu. Jaunais arhitekts ķeras pie darba, ieraudzījis necilvēcīgu skaistumu un maigumu, jaunā Hansa bez atmiņas iemīlas viņā. Uzbūvētais minarets — izcila un maiga mīlestība — moka Kungu. Tiek izdots rīkojums — briesmīgs, necilvēcīgs. Lielais arhitekts tiek apžilbināts, lai nekad nevarētu radīt neko līdzīgu; viņam tiek nogriezta mēle, lai nekad nevienam nevarētu pastāstīt, kā tiek būvēta šāda neparasta būve.