Viens lieks

2018. gads. Mans tēvs nosūtīja mani mācīties uz Maskavu. Bet mācības ir tikai iegansts. Es taču zinu, ka viņš vienkārši sapņoja atbrīvoties no manis. Es domāju, ka beidzot tālu no mājām varēšu mierīgi elpot. Cerēju, ka ballītes un saziņa ar maniem jaunajiem draugiem palīdzēs aizmirst. Bet no atmiņām un domām nevar aizbēgt. Un vēl tā balss manā galvā... Tā saka dīvainas, biedējošas lietas. Agrāk es pat nevarēju iedomāties, ka varētu kādu nogalināt. Bet balss ir pārliecināta, ka es to spēju... Mani sauc Sacha. Vēl joprojām vienkārši Sacha. Bet pavisam drīz mani sauks par Bunkura Slepkavu. Jo pamestajā bunkurā zem Maskavas jau sēž mana pirmā upura...