Ptaha

Kortnija Kolinza ir radījusi aizkustinošu stāstu par dvēseļu pārcelšanos, par to, kā mēs turpinām atrast tuvos cilvēkus cauri gadiem un attālumiem, par likteņu un cilvēku attiecību sarežģītību, kas ir tikpat sarežģītas šodien, kā pirms tūkstoš gadiem. Reiz senos laikos dzīvoja meitene vārdā Ptaha. Viņa bieži skatījās uz upi, kas plūda netālu no viņas mājām, un zināja: šī upe ir robeža starp to dzīvi, kuru viņai jādzīvo, un to, par kuru viņa sapņo. Upes vienā pusē bija pienākumi, parāds un nelaimīgs laulības, ko sarūpēja tēvs, kurš bija zaudējis visus naudas līdzekļus. Otrā pusē bija brīvība un, iespējams, pat vienkārša laime ar to puisi, kuru viņa pazina kopš bērnības. Meitene vārdā Ptaha dzīvoja arī mūsu laikā. Mātei nebija par viņu nekādas rūpes, un lielāko daļu laika Ptaha pavadīja viena ar sevi, bezgalīgi zīmējot savā albumā tos pašus no kaut kur pazīstamos cilvēkus un visiem spēkiem cenšoties atrast šajā sarežģītajā dzīvē savu ceļu, par kuru viņa bija gatava maksāt jebkuru cenu.