Privātās dzīves māksla. Ludviķa XIV gadsimts

Nav nepārprotamu pierādījumu, vai Ludviķis XIV kādreiz ir izteicis visiem zināmo frāzi «Valsts — tas esmu es». Tomēr viss, ko mēs zinām par valdīšanu un «saules karaļa» personību, neviļus liek uztvert šos vārdus kā devīzi, patiesi cienīgu tās spožās un stingrās ēras absolūtākās no absolūtajām monarhijām.
Grāmata, ko sarakstījusi kultūras vēsturniece profesore Marija Nekļudova, ir veltīta pārsteidzošam fenomenam: tajos laikos, kad visa Francija dzīvoja, pakļaujoties karaļa gribai, franču sabiedrībā parādās privātās dzīves jēdziens, kas nav pakļauts valdnieka un valsts interešu ietekmei. Un vispirms tas atspoguļojās laicīgajā literatūrā.
Šī grāmata nav par to, kā dzīvoja Ludviķa XIV laikos, lai gan, protams, 17. gadsimta autoru darbus var uzskatīt par avotiem par ikdienas kultūru. Galvenokārt grāmata ir veltīta tam, kā pakļauto «saules karaļa» apziņā veidojās priekšstats par privāto telpu jūtu un domu izpausmei, kā arī — kā radās ideja par mākslinieka un domātāja tiesībām par to publiski izteikties.
Šis aizraujoši uzrakstītais pētījums — patiesi informācijas krātuve ne tikai par laikmeta pasaules uzskatiem, bet arī par 17. gadsimta literatūru, tāpēc nav jābrīnās, ka, pirmo reizi izdota 2008. gadā, grāmata «Privātās dzīves māksla. Ludviķa XIV gadsimts» kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.