Dārgā goda

Reiz rakstnieks un vēsturnieks V. M. Glinka, strādājot ar muzeja fondiem un arhīviem, atrada senatnīgu gravīru — virsnieka portretu ar kaujas ordeniem uz mundiera, kas balstījās uz pleca ar kruķiem, ar parakstu «Drosmīgais pulkvedis Nepējcins», bet pēc dažiem gadiem — zīmējumu kājai protēzei, ko slavenais izgudrotājs I. P. Kulibins izstrādājis artilērijas virsniekam Nepējcinam. Neparastais gadījums ieinteresēja rakstnieku — tā sākās darbs pie grāmatām par izcilu krievu virsnieku Sergeju Vasiljeviču Nepējcinu. Pirmajā grāmatā «Stāsts par Sergeju Nepējcinu» lasītājs uzzina par galvenā varoņa bērnību un jaunības gadiem, viņa mācībām Inženieru-artilērijas korpusā un dalību Krievu-turku karā 1787–1791. gadā.

Romāns «Dārgā goda» stāsta par šī neparastā cilvēka tālāko likteni. Zaudējis kāju vēl jaunībā pie Očakova ieņemšanas, Nepējcins iestājās dienestā par sargājošās rotas komandieri Tulas ieroču fabrikā, bet vēlāk tika atstādināts no amata Aarakčevs dēļ tā, ka protēze varēja iegriezties parādes laikā un tādējādi traucēt ceremonijas kārtību, un tika iecelts par pilsētas galvu Lielajās Lukās. Ar 1812. gada Tēvijas kara sākumu viņš devās brīvprātīgi uz aktīvo armiju, drīz ieguva slavu kā drosmīgs partizānu komandieris (protezs kājai, ko izstrādājis Kulibins, ļāva jāšanas un pat dejot) un tika pārcelts uz goda Semjonovskā pulku, ar kuru viņš nonāca līdz Parīzei.