Lepards no Kilimandžaro virsotnes

Leningradas fantastikas skola devusi žanram daudzus slavenus vārdus. Georgijs Martynovs, Ilja Varšavskis, Aleksandrs Šalimovs, Vadims Šefners… Bet viens no tiem patiešām izceļas, un ne tikai tāpēc, ka tā īpašniece ir sieviete. Olga Lariņova sešdesmito gadu vidū pēkšņi parādījās fantastikas debesīs tik spilgti, ka nekavējoties ieguva milzīgu pielūdzēju loku. "Lepards no Kilimandžaro virsotnes", runa ir par to — par romānu, kurš, pēc tīkla ekspertu domām, "ne tikai tiek uzskatīts par vienu no labākajām Lariņovas grāmatām, — droši vien to var iekļaut pasaules fantastikas dārgumu krātuvē. Ja rakstniece būtu amerikāniete — balvas "Hugo" vai "Nebula" (varbūt pat abas) noteikti būtu viņai piešķirtas". Viņu neizdeva bieži, bet gandrīz katrs no darbiem, kas iznāca tajos nabadzīgajos fantastikas laikos (sešdesmitie—astoņdesmitie gadi), bija tiešs trāpījums mērķī — proti, lasītāju sirdīs. Un "Vahte 'Aramisa'", ārēji it kā darbības romāns — kosmiskie kontrabandisti un viss tāds, — bet cik daudz jauninājumu, svaiguma, spilgtu tēlu un sarežģītu, niknu situāciju bija šajā stāstā. Un cikls "Sonātes", iedvesmots no brīnišķīgās Čurļoņa glezniecības. Un "Kentavra Čakra", sākotnēji iecerēta kā joks un pārvērsta par pilnvērtīgu "kosmooperu", — sava veida mūsu cienīgs atbildes vārds "zvaigžņu karalim" Hamiltonam. Ivanam Jefremovam bija taisnība, kad viņš saskatīja tajā jaunajā literātā zelta talanta graudu un vēlējās savā ievadā uz viņas pirmās grāmatas "iekļauties to rakstnieku lokā, kuri iet grūto ceļu, meklējot priekšstatus par gaišo nākotni mūsu planētai".