„…Leva Tolstoja stāsts — īsts noslēpums. Man tā ir. Un Jāsnā Poljana man ir atsevišķa sala, kas it kā lido virs visa pasaules, piesaistīta neredzamam milzīgam gaisa balonam. Tā lido virs laukiem un upēm, virs mājām — sīkiem ciematu un daudzstāvu, kas kutina mākoņus. Šī sala lido virs pilsētām un virs kalnu virsotnēm: zem tās ir Pamirs, Tjan-Šans, Himalaji, vulkāni, pakalni; zem tās ir Klusais okeāns, Andu kalni, Patagonijas meži. Un katrs šajā salā ir gaidīts, katrs atradīs šeit kaut ko svarīgu sev: atbildi uz grūtu jautājumu, vai palīdzību kādā lietā, kas nekādi neiet, vai sapratni, vai, piemēram, zaļu nūju, kas glabā laimes noslēpumu. Jo šeit mīl visus un dzird visus: cilvēkus, dzīvniekus, putnus, pat zāli.
Es ilgi meklēju balsi, ar kuru stāstīt Leva Tolstoja stāstu, - lai mans stāsts atšķirtos no pārējiem: varbūt būtu klusāks, vai skanīgāks, vai jautrāks… Un pēkšņi starp ielu troksni vienā no rudens dienām es dzirdēju šo balsi un vairs nešaubījos ne mirkli. Es sapratu, ka šoreiz Leva Tolstoja noslēpumu stāstīs viņa jaunākais dēls, pēdējais bērns — Vanička.”
