Viss, ko mēs atceramies

Sākas viss ar šo, kā viņu… Nu, vispār, ar to sievieti autostāvvietā. Apģērbtā nakts kreklā, viņa guļ uz muguras, skatoties debesīs. Nakts krekls ir balts, bet ap kaklu izšūti tādi zili… kā viņus tur? Ah jā, neaizmirstules. Apkārt viņai ir sapulcējusies neliela pūļa. Visi formā… proti, uniformā. Visi jaunāki par šo sievieti, daudz jaunāki. Skatās viens uz otru. Skatās debesīs. Skatās uz leju, uz sievieti. Čukst…

Rozei ir astoņdesmit gadi, viņai ir demence. Tomēr viņas dzīve turpinās. Reizēm pārsteidzoši asprātīga, reizēm pārsteidzoši aizmāršīga, viņa pavada dienas, klīstot pa veco ļaužu mājas gaiteņiem, domājot par tās personālu un iemītniekiem un gaidot savu emocionāli attālo bērnu un mazmeitu vizītes. Bet kādu dienu viņas istabas biedrene tiek atrasta mirusi pēc krišanas no loga. Un Roze sāk īstu izmeklēšanu…

Šis ir gan skumjš, gan smieklīgs, gan patiesi aizkustinošs stāsts par to, cik atšķirīgi pasauli redz daži cilvēki, bet tajā pašā laikā viņi redz to, kas nav pieejams citiem.