Katru Marijas Metličkas grāmatu gaida kā notikumu. To gaida, to lasa, to liek plauktā un atkal izņem grūtajos brīžos. Jo Metlička, kā neviens cits, pārliecina, ka, kamēr mēs esam dzīvi, visu var labot. Tātad nav iemesla skumjām un bēdām. Dzīve nekad neiznāk gluda un vienmērīga. Nav iespējams visur uzvarēt, visiem patikt, visus mīlēt. Un pat ja jums saka, ka tādi cilvēki ir, neticiet. Dzīve noteikti izmantos iespēju, lai sitienu pa degunu, tieši tad, kad šķiet, ka viss ir sakārtots, viss notiek kā vajag. Šīs grāmatas varoņi ne reizi vien ir pārliecinājušies, ka viss ir tieši tā. Dzīve viņus situsi, un ne reizi vien. Visnegaidītākajos brīžos. Ar spēku. Bet ziniet, kurš ir patiesi laimīgs? Tas, kurš zina, ka, lai kas notiktu, ir jādzīvo. Vienkārši dzīvot. Lai kas notiktu. Un kad atkal notiek neveiksme, netaisnība vai nepatikšana, kad šķiet, ka viss sabrūk, ir vienkārši jāsaka sev: „Turpinām dzīvot.” Un dzīvot.
