Havanna, nulles gads

1993. gads. Kubā — «īpašā perioda» kulminācija, plaša mēroga ekonomiskā krīze, kas radusies pēc PSRS sabrukuma. Tukši plaukti veikalos, biežas elektrības un ūdens atslēgšanas, transporta darbības traucējumi un masveida bezdarbs kļuvuši par ikdienu.

Jūlijas, matemātikas skolotājas, kurai nācās atvadīties no sapņiem par zinātnisko karjeru, lai kaut kā nopelnītu maizi, uzskata, ka Havannā ir iestājies nulles gads — atsauces punkts, viszemākā iespējamā, aiz kuras — pilnīga neziņa.

Izmisusi atgūt kontroli pār savu dzīvi, varone apvieno spēkus ar savu kolēģi un bijušo mīļoto Euklīdu, lai atrastu dokumentu, kas apstiprina, ka patiesībā telefonu izgudrojis ne Aleksandrs Grēhams Bells, bet Antonio Meučī Havannā. Viņa tic — šis atklājums pamatīgi mainīs viņas dzīvi.

Kopā ar grupu, kas motivēta ar donkihotisko mērķi, līdzīgi domājošiem cilvēkiem — Anhelu, bijušo vīru sievietei, kas kādreiz bija šī dokumenta īpašniece, Leonārdu, romāna par Meučī autoru, un Barbaru, itāļu žurnālisti, kas interesējas par mūsdienu kubiešu literatūru, — Jūlijai jāizpēta sarežģītā un noslēpumainā ģimenes vēsture nacionālā izmisuma periodā Kubā.

«Havanna, nulles gads» — spilgts ironisks romāns, kas nav bez kubiešu kolorīta, kurā stāsts par cilvēku likteņiem, kas cenšas izdzīvot par katru cenu pārmaiņu laikmetā, prasmīgi saplūst ar aizraujošu detektīvu izmeklēšanu.