Vasara, kad mēs pazudām

Es augšu bez ģimenes. Tēvs aizgāja, kad es biju vēl pavisam maza, bet māte nekad mani nemīlēja. Man nācās iziet cauri sāpēm un bēdām. Nespējot neko mainīt, pusaudža gados es aizbēgu no mājām. Tad mani patvēra mācītāja ģimene. Lūks Teilors bija mana puika labākais draugs un indēja manu dzīvi. Es vienmēr viņu ienīdu. Bet izskatās, ka ne pietiekami stipri. Tagad, septiņus gadus vēlāk, traģēdija lika mums atgriezties tur, kur viss sākās. Atcerēties labākos un sliktākos mirkļus, ko mēs piedzīvojām kopā. Šajos gados daudz kas ir mainījies, bet neredzamā saite, kas mūs saista, joprojām ir spēcīga…