Venera kažokādās

Austriešu rakstnieks Leopolds fon Zāher-Mazošs veidoja lugas, feļetonus, stāstus par vēsturiskiem tematiem. Bet vispasaules slavu viņam ieguva romāni un stāsti, kuros galvenā ir tēma par despotiskas sievietes izsmiešanu vājā vīrieša pār. Tajā pašā laikā vīrietis gūst baudu no fiziskā un emocionālā vardarbības no sievietes puses (mazohisms). Krājumā iekļauts populārākais darbs — „Venera kažokādās” (1870), uzrakstīts pēc smagas rakstnieka šķiršanās ar savu mīļoto, Fanni fon Pistoru; stāsti „Mēness nakts”, „Platona mīlestība”, kā arī stāsti no cikla „Demoniskās sievietes”.
...Dārzā mēness naktī Severins sastop Veneru — viņu sauc par Vandu fon Dunajevu. Viņa ļauj akmens dievietes statujai nēsāt savu kažokādu un piedāvā Severinam kļūt par viņas vergu. Severins ir gatavs uz visu! Drīz Vanda parādās viņa priekšā ar pūkainu kašmira apmetni un ar whip rokās. Pārsist. „Siti mani bez žēlastības!” Sitienu lietus. „Prom no manām acīm, vergs!” Mokpilni dieni — Vandas augstprātīgā aukstums, retās mīlestības izpausmes, garās šķiršanās. Pēc tam tiek noslēgts līgums: Vanda ir tiesīga mocīt viņu pēc savas pirmās iegribas vai pat nogalināt, ja vēlas. Severins raksta Vandas diktētā piezīmi par savu brīvprātīgo aiziešanu no dzīves. Tagad viņa liktenis ir viņas burvīgajās, resnās rociņās.