Mantissada

Februāris 2024. Rīts. Pamodos, un pirmā ziņa vienā no publiskajiem profiliem par to, ka kungs N, tā dibinātājs, ir miris. Es uzvārīju kafiju un izgāju uz balkona. Klusums iekšienē cīnījās ar trako putniņu, kura dziedāšana dusmoja saldējo februāri. Kaimiņi gulēja, bet es domāju par to, cik mēs, cilvēki, esam trausli un mirkļi: šis putniņš nekad neuzzinās par kunga N nāvi. Pāries gadi, un arī tā vairs nebūs, un kaimiņi nekad neuzzinās par šo spalvaino trako, bet es atcerēšos tās dziedāšanu un atgriezīšos šajā februāra rītā. Putniņš man atgādināja Dž. Foulza romānu „Mantissa”. Interesants vārds, vai ne? Ja īsi, tad mantissa – tas ir salīdzināmi mazs svara pievienojums. Apzinoties kunga N nāvi, es pēkšņi padomāju, ka mēs visi esam šīs Visuma mantissas... Nākamajā dienā es savācu visus dzejolīšus, kas rakstīti kopš 2007. gada, un sēdēju pie darba. Paldies, kungs N., par Jūsu pēdējo mācību! Mēs visi esam Visuma mantissas, un katra no mums ir tās mantissada. Un es aicinu Jūs uz savu.