Grēcinieks

Mani nevar saukt par labu cilvēku, un es nekad neesmu izlikies par tādu. Es neticu ne labestībai, ne Dievam, ne stāstiem ar laimīgām beigām, kas nav iepriekš apmaksāti. Patiesībā man ir sava personīgā svētā trīsvienība: naudas, seksa un astoņpadsmit gadus veca viskija vārdā, āmen. Tāpēc, kad apburošā, brīnišķīgā Zenni Aiversona lūdz mani iepazīstināt viņu ar seksu, protams, es gribu piekrist. Diemžēl ir vairāki iemesli, kāpēc man vajadzētu teikt "nē". Pat tāds amorāls cilvēks kā es nevar tos ignorēt. Pirmais: viņa ir mana labākā drauga jaunākā māsa. Otrais: viņa ir jauna man. Teiksim tā, pārāk jauna. Trešais: viņa ir mūķene, precīzāk, plāno kļūt par tādu. Bet es viņu gribu. Gribu, neskatoties uz to, ka starp mums stāv viņas brālis un Dievs, gribu viņu mācīt, pieskarties viņai, mīlēt viņu, un es saprotu, ka šie vēlmes padara mani par sliktāko no cilvēkiem. Tie padara mani par grēcinieku.