Memuāri

«Es nevaru redzēt tīru pildspalvu, neizjūtot vēlmi nekavējoties to iemērkt tintē», — godīgi atzina Katrīna II savos memuāros, kuri tika aizliegti cara Krievijā (pat Nikolajs I pirmo reizi iepazinās ar tiem tikai pēc Puškina nāves, saņemot pie viņa glabāto kopiju). Un tikai 1865. gadā Hercens publicēja imperatorienes memuārus Londonā, bet pilnībā tie kļuva pieejami vietējiem lasītājiem tikai XX gadsimta sākumā. Līdz mūsu dienām ir nonācis neticams arhīvs, ko atstājusi Lielā Katrīna, kas sastāv no desmitiem sējumu, kurā saglabājušās viņas piezīmes un vēstules, kā arī publicistika, lugas, vēsturiski un filozofiski darbi. Šajā izdevumā iekļauta vēlākā redakcija «Memuāriem» (aptver laika posmu no 1744. līdz 1758. gadam), kā arī «Izvēlētās vēstules» imperatorienei.