Baltās naktis

Fjodors Mihailovičs Dostoevskis (1821—1881) jau jaunībā noteica savu galveno rakstnieka uzdevumu: «Cilvēks ir noslēpums. To jāatmin, un, ja tu to atminēsi visu mūžu, tad nesaki, ka esi zaudējis laiku; es nodarbojos ar šo noslēpumu, jo vēlos būt cilvēks». Ievērojot savu principu, rakstnieks radīja daudzveidīgus varoņus un sarežģītus sižetus, kuru analīzē joprojām cīnās pētnieki. Viņa stāstos ir viss: noslēpumaini mīlas trīsstūri, nelaimīgas laulības un apslēpts naids, kaismīgas attiecību skaidrošanas un izmisušo romantiķu sapņainība, upurēšana un despoticitāte. Grāmatā iekļauti stāsti «Saimniece» (1847), «Nētička Nezvanova» (1849), «Vāja sirds» (1848), «Baltās naktis. Sentimentāls romāns» (1848) un stāsts «Zēns pie Kristus eglē» (1876).