Dārzā manā dvēselē

Bērnībā Elizabete Vinsenta ļoti mīlēja vectēva dārzu - tas izstaroja brīvību, mieru un skaistumu. Pēc divdesmit gadiem, mazā Londonas dzīvoklī, šis dārzs sāk šķist Elizabetei kā gaišs sapnis. Un, kad viņa pēkšņi nonāk emociju vētrā, sagrauta sirdī un nejūtot zemi zem kājām, zaudējusi visu vērtīgo dzīvē, Elizabete sāk stādīt sēklas. Viņa audzē augus podos un vīnogulājus uz palodzes, piepildot savu jauno telpu ar zaļumu, un ar katru ziedu un izplaukušo lapu viņa sāk atdzīvoties. Godīgi stāstot savu stāstu, Elizabete pārdomā, kā kaut kas īsts un dabīgs ienākšana var palīdzēt mums piecelties kājās pasaulē, kas griežas pārāk ātri.