Homo Irrealis

Viens no lielākajiem prozas autoriem savā paaudzē, Andrē Asimans, grāmatā Homo Irrealis eseju formā pēta, ko nozīmē laiks māksliniekiem un rakstniekiem, kuri nespēj izprast dzīvi tagadnē. Jēdziens «irrealiss» nav par pagātni vai nākotni — tas ir par to, kas varētu būt bijis, nekad nenotika, bet hipotētiski vēl var notikt. No pārdomām par metro dzeju un laika rezonansēm tukšajās Itālijas ielās līdz Zigmunda Freida, Konstantīna Kavafisa, Vinfrieda Zēbalda, Džona Slouna, Erika Romēra, Marsela Prusta un Fernando Pessoa dzīves un radošuma aprakstiem un Aleksandrijas un Sanktpēterburgas portretiem, Homo Irrealis — tas ir izpēte par iztēles spēku, kas spēj radīt vietu ārpus stingrās laika saķeres.